Kā man Tevi maz uzrunāt? Un pēkšņi atkal..skaļi vārdi, durvju sitieni un asaru čaloņa.. Bet saki man.. Kā man tevi uzrunāt? Saki, KO man darīt savādāk? Bēgt? Gaidīt, kad iespers zibens un būs cerība piedzimt no jauna? Bet nē... Gaisma ir tik spoža tuneļa galā. Tāpēc droši-NĀC IEKŠĀ. Iekšā dzīvē. Te viss neaprobežojas ar zaļu zāli ,zilām debesīm un smaidīgiem cilvēkiem. TE VISS IR SAVĀDĀK. Te lido dzirksteles! Aiz naida, draudzības un sasodīti spēcīgas mīlestības.. un tā kāds aiziet un kāds atnāk. Okei, drīzāk kāds aizbēg un kāds atnāk! Aizbēg prom no realitātes! Jo ir grūti, ļoti grūti. Nav spēka. Acīs tukšums un sirdī..arī.
Bet es pati cenšos ! Man nav baill pamosties un aiziet gulēt nesaprastai! Man nav baill atvērt acis.. Man nav baill! Viss taču var izrādīties pārāk paties! ..pameiģini tu arī tā. Kādu dienu nodzīvot tā -vienkārši un skaisti. Un ja iepatikas.tad līdz pat rīta gaismai austot, gūsti baudījumu pats sev !!!!
/A. Kubiloviča/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru